• 
• 
  • Atsauksmes
  • Prezentācija
  •  
• 
  • Ieeja
  • Iestāšanās
  • Pievienojieties!
  •  
• 
  • Mūsu izstrādājumi
  • Mūsu pakalpojumi
  •  
• 
  • Noderīgi padomi
  • Saites
  •  
• 
• 

HVG: „Cilvēce nonākusi krustcelēs, tikai tā vēl nezina, vai 21. gadsimta pirmajai desmitgadei jākļūst par pēdējo izšķiesto vecās pasaules desmitgadi vai par pirmo dekādi pilnīgi jaunā pasaulē” — jūs rakstāt savā nupat iznākušajā grāmatā.  Saskaņā ar jūsu „kolēģa” — britu zinātnieka Džeimsa Lovloka —, kas ir Gajas hipotēzes autors, domām pasaule jau ir apgāzta un neglābjami sabrūk.  Cik nopietni mums jāuztver šī teorija, jo fakti rāda, ka, piemēram, arī ar tūkstošgades miju saistītās bailes nepiepildījās?

L. E. Ja Lovlokam ir taisnība, tad tiešām vairs nav ko darīt. Tomēr nepavisam nav droši, ka mēs esam nonākušu beigu fāzē. 'Taču neatkarīgi no tā daudzi, vienlīdz zinātnieki un mistiķi, domā, ka 2012. gadā notiks lielas pārmaiņas. Saskaņā ar astronomu domām, piemēram, būs tik ļoti spēcīga saules aktivitāte, ka atsevišķās rudens dienās pat būs jāaptur lidmašīnu satiksme. Tas, par ko es runāju, nav nekas vairāk vai mazāk, kā tas, kas visās sabiedrībās rada ātras pārmaiņas, ja kādā lielākā sabiedrībā izveidojas kāda veida kritiska nestabilitāte.  Kurš, piemēram, 1989. gada sākumā varēja paredzēt, kas pāris mēnešus vēlāk notiks Austrumeiropā? Tad paļauties, ka iedragātās globālās pārmaiņas kāda brīnuma rezultātā uzplauks cilvēcei par labu, ir milzīga bezatbildība.  Nav nekādas garantijas, ka lielu pārmaiņu rezultātā cilvēce varētu izdzīvot.

HVG. Vai jūs nejūtat, ka laikā, kad zinātnieku aprindās jau ir pārmoderni apspriest klimata pārmaiņas un globālo krīzi, cilvēce kļūst imūna pret šo tēmu?

L. E. Ļoti asprātīgi izteicās Gandija, ka, ja kāds pasaka kaut ko jaunu, no viņa vispirms izvairās, vēlāk uzbrūk un beigās paziņo, ka mēs jau to vienmēr zinājām. Uzbrukums mums jau ir aiz muguras un redzu, resp., ceru, ka jūtīgums arvien pieaugs. Par cilvēci kā modernu kultūras veidojumu ilgstošā veidā var runāt kopš vismaz 10 000 gadiem.  Ilgu laiku mēs varējām savas nepareizās darbības izlabot ar modernām tehnoloģijām, tomēr drīz mēs sasniegsim punktu, no kura vairs nebūs iespējams kaut ko labot. Agrāk mēs domājām, ja mēs notekūdeņus izgāžam upē, tad tie pazūd. Ja tiek sadedzinātas ogles, tās izšķīst, tiek iznīcinātas. Tad mēs sapratām, ka viss ir saistīts un viss uz šīs planētas notiekošais iedarbojas atpakaļ arī uz mums. Mūsu paaudzei ir jāatjauno ilgtspējīgums.

HVG. Vai jūs varat iedomāties, ka radikālas pārmaiņas ilgtspējības virzienā vienas pašas varētu izdoties, ja sabiedrība tiktu piesātināta ar šo domu , vai arī ir nepieciešama globāla krīze? 

L. E. Es baidos no pēdējā un ceru uz pirmo. Ja mēs nogaidīsim, kamēr iestājas krīze, tad būs ļoti grūti kaut ko mainīt, nekā ja mēs kaut darītu jau tagad.

HVG. Savos rakstos un priekšlasījumos jūs bieži attālināties no precīza zinātniskuma, varētu pat teikt, ka pēc jūsu domas veidojiet sava veida reliģiskā dimensijā. Ar ko jūs izskaidrotu, ka sabiedrība jūs kā zinātnieku uztver nopietni un atzīst jūsu darbu?

L. E. Es tikai saku, ka dabā ir norises, kas, pat ja tā arī izskatās, nedarbojas pēc loģikai kauzāliem mehānismiem.  Starp citu, es neesmu profesionāls filozofs. Es rūpējos nevis par to, ko kāds par mani domā, bet mani interesē tikai tas, ko es uzskatu par pareizu, ko uzskatu par patiesu.    Parasti es sev to definēju tā, ka es esmu cilvēks, kurš vēlas būt saprātīgs.

HVG. Pamatojoties uz jūsu teorijām izskatās gandrīz tā, ka jūs esat radījis jaunu, pa daļai ar uz dabaszinātniskiem pamatiem balstītu reliģiju...

L. E. Es tradicionālā izpratnē neesmu reliģiozs, es neticu pārdabiski personificēta dieva pastāvēšanai. Tomēr mana teoriju ir grūti noraidīt, jo tā balstās uz jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem. Piemēram, kvantu fizikā ir atklāta nelokalitāte. Izrādās, ka patiešām pastāv saistība starp divām vienai no otras vairāku desmit tūkstošu kilometru attālinātām daļiņām kvantu stāvoklī. Tagad pēdējo 10-15 gadu laikā esmu secinājis, ka līdzīga iedarbība pastāv arī dabā, pat visumā. Arī psiholoģi jau ilgi ir pazīstama parādība, ka dvīņi, pat ja atrodas tālu viens no otra, sajūt, kas notiek ar brāli vai māsu. Pēc manām domām arī visi uz Zemes esošie cilvēki, ja arī ne ar līdzīgu spēku, tomēr kaut kā viens ar otru ir saistīti. Parasti zinātnieki par šādām lietām saka, ka tā ir sakritība vai arī ka tam nav izskaidrojuma. Es saku, ļaujiet mums tam atrast izskaidrojumu. Pēc manām domām cilvēkus saista informācijas lauks, tāds, kā, piemēram, gravitācijas spēks vai elektromagnētiskais lauks, ko mēs nevaram saskatīt ar neapbruņotu aci, tikai varam sajust tā darbību.

HVG. Modernajā Rietumu pasaulē daudzi netic pārdabiskumam, tomēr viņi domā, ka ir labi darīt labus darbus sev nepazīstamām personām. Kādēļ jūs uzskatāt kaut kādu saistību starp reliģiju un vides aizsardzību kā savu uzdevumu?

L. E. Pasauli var aptvert gluži racionāli, tomēr tas ir jādara ļoti intuitīvā veidā. Interesanti, ka, ja mēs sākam no abiem virzieniem, nonākam pie līdzīgiem secinājumiem. Pēc manām domām nepastāv būtiski pretrunas starp diviem pasaules skatījumiem: reliģijas sākotnēji ir veidojušās no garīga skatījuma, un tikai tagad mēs patiešām redzam, ka tas radušās no savā veida zinātniskām atziņām. Kamēr cilvēks darbojas, par pamatu izmantojot Darvinu un Adamu Smitu, ka, ja es vācu sev, tad automātiski tas ir labi arī pārējiem, tad nav iespējams sasniegt lielas izmaiņas. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka mūsu Zemes līdzsvars ir ļoti vārīgs, to var viegli apgāzt un ka globālā sistēmā katram ir kaut kāda loma. Arvien vairāk cilvēku dara visu iespējamo, lai būtu droši, ka viņu atsevišķajām darbībām ir nopietna ietekme. Viņi tic, ka tam, kas ir labs biosfērai, jāiedarbojas labi arī uz mums.

HVG. Kamēr jūs savos rakstos nosodāt nacionālisma veidu, kas vispirms domā par kādas tautas, respektīvi, valsts, tiešajām interesēm, jums ir sava globāla padomdevēju grupa, kas, varbūt uzsverot jūsu ungāru izcelsmi, nosaukta par „Budapeštas klubu”. Vai šeit nepastāv kādas pretrunas starp teoriju un praksi?

L. E. Nosākuma es biju cilvēces izdzīvošanas iespēju izpētes „Romas kluba” biedrs un es ierosināju radīt organizāciju, kas varētu uzrunāt vairāk cilvēku. Es labprāt kopējām apsvēršanām ieskaitīju arī rakstniekus, māksliniekus un reliģiskos vadītājus.  Uz manu ierosinājumu ļoti pozitīvi reaģēja Antala valdība un beidzot 1993. gadā Ungārijas Kultūras fonda ietvaros tika izveidota mūsu organizācija. Pirmā „Romas kluba” sēde notika Romā, no kurienes arī radies nosaukums, un mēs pirmo reizi kopā sanācām Budapeštā, tādējādi kļūstot par „Budapeštas klubu”. Nosaukuma izvēli es tāpēc neesmu nenožēlojis, jo Budapeštas vārds pasaulē tiek uztverts ar nozīmi kreativitāte.

HVG. Neskaitāmās organizācijās ar skanīgiem nosaukumiem jūs parādāties kā dibinātājs vai sponsors. Vai jūs pārskatāt dučiem padomdevēju grupu un viņu darba rezultātus, ja pats neesat sistēmas teorijas eksperts?

L. E. Nesen mums vācu organizācijai bija jāuzdod koordinēt mūsu darba grupu darbība. Mēs gādājam, lai organizācija būtu spējīga uzrunāt daudz dažādus cilvēkus, tādēļ mums ir svarīgi, ka mēs nevaram zināt, vai „kāda tauriņa spārnu vēziens” var izraisīt viesuļvētru, no kuras var sākties kaut kādas lielākas pārmaiņas. „Budapeštas klubs” darbojas vismaz 15 valstīs. Ik pēc pus gada mēs izplatām ziņojumu, tomēr mēs liekam cerības arī uz mūsu nupat izveidoto universitāti.

HVG. Vai jūs nedomājat, ka „Budapeštas klubu” varētu apsūdzēt politiskās nestabilitātes radīšanā? Un visu beidzot, jūsu atbalstītā fonda dibinātāji — piem., Ivāns Vitāņi, Pēters Cvaks, Elemērs Hankišs — daudzu cilvēku skatījumā pārstāv kreisi liberālu pozīciju.